Tik daudz ko teikt, stāstīt un rakstīt, bet tomēr nav ne ko rakstīt, ne teikt, ne stāstīt. Fonā skan mūzika, bet es viņai netieku līdz, es tajā neiedziļinos un tāpēc labāk sēžu klusumā. Bet klusumā man nepatīk, tāpēc atstāju mūziku, lai ir tas fons. Atkal galvas sāpes, lielais slinkums un nogurums. No kā? Es pati nezinu un laikam nemaz negribu zināt.
Šodien beidzot aizgāju uz skolu, bet labums no tā nekāds. Man tur nepatīk, tur ir auksti, tur ir garlaicīgi un man nepatīk domāt. Un es atkal čīkstu. Es visu laiku čīkstu un nīdu, jo man nepatīk tas, nepatīk šitas. Brīnums, ka man vispār kaut kas patīk. Jā, man patīk vasara, nē, es to mīlu ! Es mīlu vasaru! Kurš nemīl? Nezinu, gan jau ir kāds kurš to nemīl. Bet es mīlu. Es gribu vasaru, es gribu karstumu, es gribu vasaras peldes un visvairāk es gribu braukt ar riteni, jā, ar savu dievīgo California! Es gribu ar Luīzi braukt ar riteņiem, gribi atkal kaut kur aizbraukt, gribu iedzert alu mūsu spotiņā un vienkārši priecāties, ka ir vasara! Mūsu ilgi gaidītā un sasodīti foršā vasara! Es gribu tur sēdēt, vienkārši sēdēt, runāties, smieties un neko nedarīt, neko, vienkārši atpūsties, un smaidīt, ka ir vasara! Un uz vakara pusi aizbraukt pakaļ peldkostīmiem un ieiet nopeldēties Ventā, kaut vai uz 5 minūtēm un tad aizbraukt, bet es to gribu! Es gribu foršo, brūno iedegumu! Es atkal čīkstu, bet jūs iedomāties nevarat (nē, varat gan) kā es gaidu un gribu vasaru. Es laikam dzīvoju tikai dēļ vasarām, es laikam visu šo skolu, visu šo ziemu paciešu dēļ vasara, jo vēl nepilni 4 mēneši, nu ieskaitot šo, un tad jau vasara!
Labi, es beigšu čīkstēt un nīdēt un sevi gruzīt par vasaru.
Anda
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru