Man šķiet, ka kaislību varētu salīdzināt ar kuģi, kurš slīd pa viļņiem un kurā bezrūpīgi priecājas un nododas mīlestībai, nevērojot tā korpusā radušos sūci. No tālienes jau redzams krasts - ceļojuma galamērķis. Tur gaida pludmale siltām, baltām smiltīm, koki kupliem zariem, kas sola veldzi par viskarstākajās dienās. Rit laiks. Ar katru dienu krasts nāk aizvien tuvāk. Krasts, kur mīt mūžīgā laime, kas pasargāta no klimatiskām nejaušībām un kaprīzo viļņu rotaļas. Parasti kuģis nogrimst, nesasniedzis krastu. -No grāmatas "Sātana memuāri"