Tā diena pavisam drīz būs klāt, diena, kad palikšu viena. Palikšu tikai ar vecākiem, bez saviem draugiem. Pilnīgi viena bez saviem visforšākajiem, mīļākajiem, superīgākajiem draugiem. Viena. Vienīgais iepriecinošais tas, ka pāris satikšu brīvdienās, taču ar to nepietiek. Tā diena ar katru stundu, katru minūti tuvojās un es tur nevaru neko izdarīt. Šoreiz pat manos spēkos nav iespēja to mainīt. Es zinu, ka man tam visam ir jāļaujas, bet tas ir tik grūti, jo taču vēl nesen viss bija tik skaisti, jauki, forši un tagad tas viss mainās, jo mani vistuvākie ir vai nu aizbraukuši, vai vēl tikai brauks. Bezgala skumji.