Jo ātrāk laiks iet, jo sliktāk paliek. Un tas Tavs "viss taču būs labi" ir pilnīgs bullshits. Kā vispār cits cilvēks var zināt un tik pārliecinoši teikt, ka "viss būs labi", ja Tu pats zini un jūti, ka nekas nav labi, un izskatās, ka arī nekas nemainīsies.
 Negatīvisms mani ir tik ļoti pārņēmis, ka es pat vairs nezinu, vai es esmu dusmīga, bēdīga, vai nesaprašanā, vai varbūt viss kopā?! Protams, es zinu, ka ar šo savu negatīvismu es slikti iespaidoju otru cilvēku, kaut gan es gribu, lai man pasaka, ko jauku, lai mani atbalsta, bet tā vietā Tev uzspļauj un liek justies vēl sliktāk. Bet paldies jums, es palikšu stiprāka, kā saka, bet.. Lai šī bet turpinājums paliek pie manis.
 Vajag dzīvē notikt kaut kam nelāgam, lai saprastu, ka tā nevajag darīt vai, ka tas nav vajadzīgs. Arī vakardiena man šo to parādīja, lika saprast cik cilvēki paliek stulbi un pretīgi pēc alkohola. Es nevienu nenosodu, jo tā tak ir katra cilvēka izvēle, tikai skumji skatīties uz dažiem cilvēkiem. Precīzāk - uz vienu cilvēku. Bet es paklusēšu gan šeit, gan viņam, jo kas gan es esmu, lai mācītu un pārmestu, ne tā ?
 Ak, kā nomāc tik daudz lietas, ka pat nezinu, kas vēl palicis skaists un jauks. Protams, mans vīrietis, patiesībā abi, nu tas otrais būtu mans kaķis, ko es varētu pačukstēt priekšā. Protams, arī šie skaistie un jaukie manā dzīvē mani sāpina un liek justies slikti, bet uz to sanāk skatīties savādāk, un to izjūt savādāk.
 Patiesībā es nezinu vai es šo publicēšu, jo man liekas pašai dīvaini, ka es rakstu ko šādu, bet patiesībā uzrakstot šo visu sūdu, man pat palika labāk. Neteiksim, ka liekas, ka esmu gatava darīt visu, priecāties un skatīties pozitīvāk, nē! Tas, drošvien, nemaz tik ātri nenotiks.
 Gribēju teikt, ka iekšēji jūtos mazliet brīvāka un tomēr klusībā ceru, ka šo visu lasa maz cilvēku, jo nu šo visu neuzskatu par neko nopietnu un ne par kādu labo lasāmvielu. Tāpēc ar šo visu gribu palikt anonīma cik vien iespējams un parādīt tikai kādam īpašam :)