Es pat nezinu ar ko sākt, bet zinu, ka kaut kas jāsāk. Šīs, manuprāt, ir vismierīgākās brīvdienas kāda pusgada laikā, neteikšu, ka esmu kaut kā sevi mazliet vairāk iepazinusi, bet es esmu atpūtusies, priecājusies par īsti neko, par mirkli. Esmu izlasījusi ļoti burvīgu grāmatu, no kuras es šeit padalīšos ar tādām spilgtākajām lietām, kuras arī es centīšos ievērot, lai nebūtu nekas jānožēlo.
 Šīs trīs dienas es ar nepacietību gaidu pirmdienu, es gaidu savu prieku, kas gandrīz jau ir aizsniedzams. Neteikšu, ka es jūtos nenormāli priecīga, bet man ir tas iekšējais miers un iekšējais prieks, kuru es īpaši neizrādu, jo tas ir mans. Tas pat varētu būt neliels pārsteigums citiem un mazs noslēpumiņš man un Viņam.
 Varbūt arī Tu vari mazliet izrauties no visa, pateikties par to, kas Tev ir un priecāties par kaut kādu mazu sīkumiņu, kaut vai par to, ka saule spīd, par to, ka ir brīvdiena. Vai par to, ka Tev blakus ir superīgi cilvēki. Pasakies viņiem par to, ka viņi Tev ir un neaizmirsti dalīties jūtās, lai nav par vēlu. Esi tā mirdzošā spuldzīte, kur nevienu neapmētā ar dubļiem, kas palīdz otram tikt vaļā no šiem dubļiem. Un, protams, neļaut savu mirdzumu notraipīt! Tu esi īpašs un burvīgs cilvēks!